Internets neko nekad neaizmirst

Viena no manām mīļākajām lietām saistībā ar internetu un konkrēti datoru kopumā ir tas, ka atšķirībā no vecākiem, labākā drauga vai otrās pusītes, tie nekad neaizmirst nevienu lietu par tevi. Tu vari izskatīt, kaut vai visu savu arhīvu twitterī un redzēt visas tās apkaunojošākās lietas ko Tu jelkad esi rakstījis publiski saviem draugiem, kad mācījies mazākajās klasēs un , jā Tev patika Jonas brothers un tava mīļākā filma bija high school musical, bet vai tas ir viss? Ņemot vērā visu ko var atrast internetā – var izlasīt visas jebkad bijušās sarakstes ar draugiem, kurās tika runāts par tikšanās vietām, par alkoholu un reizēm par to, kur to nopirkt, kad tev vēl nav 18.

Vēl 1930 gados H.G. Veils uzrakstīja enciklopēdiju vārdā „pasaules smadzenes” ,kurā iekļāva visas „svarīgākās” lietas , kuras pēc viņa domām bija jākalpo kā mūsdienu google, kur cilvēki var iet pēc informācijas un izmantot savām vajadzībām dažādās situācijās. Kā viņš aprakstīja to –„Šī ir pasaules enciklopēdija ir kā pasaules mugurkauls jebkuram informācijas resursu meklētājam. Tas būs dzīvs un mūžīgi mainīsies zinot to, ka pasaule ir konstanta kustīga masa, kurā informācija attīstās un mainās atkarībā no novirziena, tēmas, valsts, etniskās piederības un reliģijas.” Veils runāja par internetu, vismaz tā tas izklausās. Viņš uzskatīja, ka ja visi izmantotu iespēju, kur saglabāt mūsu pagātnes darbības tad ar laiku mēs visi pasaulē piekristu tam, ka kaut kas konkrēts notika (kaut kāda katastrofa, zinātnisks atklājums, karš) un , ka to nebūtu iespējams noliegt nevienam, jo visa informācija būtu visiem pieejama. Līdz ar to tas atnestu vispasaules mieru sociālajā sfērā starp cilvēkiem. „Bez pasaules enciklopēdijas , kura spēj noturēt pagātni tajā vistīrākajā formā un radīt nākotni tās vislabākajā veidolā- pasaule būtu vairāk kā haotisma pārpildīta substance” viņš rakstīja „ tur nav nekādu cerību, ka kādu dienu mēs spētu vienoties par nākotni, bet mēs varam rast mieru mūsu pagātnes darbībās”.

Es jūtos tā itkā internets priekš manis strādā ļoti personīgā līmenī. Es ļoti bieži nožēloju, ka bērnības laikos es nesāku rakstīt dienasgrāmatu, bet savā ziņā man to īsti arī nevajadzēja darīt, jo es biju rakstījusi un twītojusi kopš man bija 14 gadi. Es uzskatu, ka apvienojot visu to ko es biju paspējusi pa tiem gadiem sarakstīt man izdotos viena vareni dīvaini, aizraujoša dienasgrāmata, kurā bieži vien es sūdzētos par to, ka man nenopirka pareizās garšas saldējumu. Uz lielāko daļu no tā ko es toreiz rakstīju man ir vairāk nekā kauns par to ko es rakstīju un it īpaši tie selfiji tajos laikos, kad es lietoju ļoti smagu melnbalto filtru bildēm, lai izskatītos, ka esmu ļoti nopietna priekš saviem 15 gadiem. Nerunājot pat par draugiem. lv laikiem, kad es liku galerijas, kurās bija bildes no skolas koridoriem, kur ar draudzeni centāmies izskatīties maksimāli „sliktas” un „pieaugušas” taisot bildes no augšas un apstrādājot bildes ar spēcīgu kontrastu. Tomēr nedrīkst pilnībā nosodīt interneta godīgumu un to, ka pat neskatoties uz to, ka tie laiki bija patiesi briesmīgi – mums ir facebook , kas ik pa laikam atgādina to, cik ļoti mēs esam mainījušies. Un reizēm, tas pat ir uz labu. Dažreiz gadās arī ne tik patīkamās reizes : reizēm ieraugi, kaut ko par pirmo mīlestību šeit, reizēm izlasi, kaut ko par to cik ļoti Tu ienīdi savu dzīvi tad, tad nedaudz par to cik ļoti tev apnika dzīvot, tad nedaudz par draudzības beigām un šķiršanos. Ja man to visu neatgādinātu es visticamāk lielāko daļu piemirstu ar laiku, kaut arī es nevēlētos aizmirst pilnīgi neko no šī visa. Tas būtu kā izdzēst ar delete pogu daļu sevis. Un kopš viss ko es ierakstu internetā tiek arhivēts, kaut kur – es neiezvēlos, kas tiek un kas netiek saglabāts manā „virtuālajā dienasgrāmatā”. Kā arī nedrīkst piemirst, ka rakstot dienasgrāmatu es visticamāk jaunības gados censtos sevi padarīt par labāku cilvēku aprakstā nekā es patiesībā biju un atskatoties es neredzēto to, kas es patiesībā biju. Es palaistu garām daudz detaļu, situāciju un reālo notikumu, kad šobrīd pateicoties interneta pasaulei es varu objektīvi izvērtēt visu to, kas notika sen, sen atpakaļ.

Manuprāt, visi ir dzirdējuši to (it īpaši jaunas meitenes) nelikt neko internetā laukā tādu, kas tavuprāt varētu nākotnē kādam cilvēkam nepatikt. Pieņemsim, darba devējam, tiesas izpildītājiem, universitātes kolēģiem, nākotnes attiecību partneriem. Tāpēc, ka tas kas nonāk internetā – paliek tur uz visiem laikiem. Un visi mīl vārdu : mūžīgi.Mums bieži saka, ka mūsu vecie twīti vai facebook posti mūs vecumdienā izsekos un nomocīs (virtuāli),  jo tie būs patiesi briesmīgi un apkaunojoši pēc apmēram 50 gadiem.. Nu.. vismaz tā cilvēki šobrīd saka. Es zinu arī dažus cilvēkus,kurus atlaida no darbiem dēļ tā ko viņi publicēja twitterī par saviem viedokļiem par valsts sistēmu. Par korupciju, ļaunu valsts varas izmantošanu utt. Kā arī nevienam nav noslēpums, ka daudzās valstīs var izbanot cilvēku vien ņemot vērā to ko var atrast googlē ierakstot tā cilvēka vārdu.

Es nekad nebiju domājusi divreiz par to ko es rakstu internetā, jo tā pat kā jūs es uzaugu internetā. Cilvēki- it īpaši pieaugušie mīl mūs noniecināt par to cik daudz jaunieši vēlās dalīties un it īpaši mūs noniecina par mūsu vēlmi vienmēr paziņot par katru mūsu kustību un darbību publiski. Bieži vien esmu lasījusi, ka tā ir pazīme, ka cilvēks ir pārāk apsēsts ar sevi, ar savu idealoģiju, ka narcisism attīstās internetā un injicējās jaunietim lielās dozās. Pat neadekvātās dozās. Bet, manuprāt, lielākā daļa to dara vien tāpēc, ka tā ir visērtāk saglabāt atmiņas par kaut ko notikušo. Mūsdienās cilvēkiem vienkārši nav laika vai iespēju uztaisīt foto albūmu , kurā salikt bildes it īpaši, kad mūsdienās tās tiek uzņemtas nenormālākajos apjomos.

Tomēr es ciests nevaru, ka mēs nevaram būt līdz galam patiesi esot internetā vien tāpēc, ka tas var mūs nākotnē ietekmēt un pat tas var būt iemesls, kāpēc mūs atlaiž no tik ilgi gaidītā darba. Es personīgi neesmu satraukta par to, pat neskatoties uz to cik DAUDZ internetā ir manas dzīves. Nākotnē , dažus gadus no šodienas, vairs nebūs neviena cilvēka, kam nebūs kaut vienas apkaunojošas lietas internetā. Vai tas būtu dzērumā uzrakstītais twīts, vai bilde, kurā uz galvas ir spainis, vai kāds pārāk dramatiskais raksts blogā par to kā apnika dzīvot pasaulē, kurā neviens tevi nesaprot.  Katram darba devējam  būs grūti laiki meklēt cilvēku, kas būtu „tīrāks par balto porcelānu” priekš tā amata, jo tādu vienkārši nebūs. Mēs esam visi šajā mūžīgi mūžos , tad kāpēc mēs nevaram pieņemt viens otru un kļūt par vienotu internetvienojošu ģimeni, vai ne?

Internets ir pilns ar spokiem. Ar cilvēkiem, kuru vairs nav starp mums. Ar twītiem ko rakstīji dzērumā. Ar facebook šķiršanos paziņojumu. Ar tiem bloga ierakstiem, kuri bija par to cik tu esi depresīvs. Tāpēc es izvēlētos labāk dzīvot ar šiem spokiem nekā par tiem aizmirst. Šādā veidā , kad es būšu veca sieviete ar sirmiem matiem es spēšu paskatīties uz bildēm, kuras uzņēmu jāņo vakarā, kad man bija 19 un es gulēju starp alus pudelēm, kaut kādā sētā, vai varēšu paskatīties uz to bildi, kur pirmo reizi uztaisīju „skūpsta bildi” ar pirmo mīlestību. Es domāju, nopietni, padomājiet par to kā jūsu mazmazmazbērni lasīs jūsu twītus. Es jūsu vietā tagad nobītos šajā mirklī.